Termins "Nacionālā diena" sākotnēji attiecas uz valsts svētkiem, un tas pirmo reizi tika redzēts Rietumu Jin dinastijā. Rietumu Dzjinu dinastijas rakstnieks Lu Dži rakstā "Par piecām prinču pakāpēm" reiz ierakstījis, ka "Nacionālā diena ir vienīgais valsts labums, un kungs uztraucas, lai nekas nenotiktu." Ķīnas feodālajā laikmetā lielākie nacionālie svētki bija imperatora intronizācija un dzimšanas diena. Tāpēc senajā Ķīnā imperatora kāpšana tronī un dzimšanas diena tika saukta par "nacionālo dienu". Šodien valsts dibināšanas gadadienu sauc par valsts svētkiem.
1949. gada 2. decembrī Centrālās Tautas valdības komitejas ceturtā sesija pieņēma Ķīnas Tautas politiskās konsultatīvās konferences Nacionālās komitejas ierosinājumu un pieņēma "Rezolūciju par Ķīnas Tautas Republikas nacionālo dienu", nolemjot, ka 1. katru gadu būtu Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas lielā diena un Ķīnas Tautas Republikas nacionālā diena.
Valsts svētkos visas valstis rīkos dažādas svinības, lai stiprinātu savas tautas patriotisko apziņu un veicinātu valsts saliedētību. Arī valstis viena otru apsveiks. Ik pēc pieciem vai desmit Valsts svētku gadiem daži paplašinās svētku mērogu. Lai atzīmētu valsts svētkus, valdības parasti rīko Valsts svētku pieņemšanu, ko rīko valsts vadītājs, valdības vai ārlietu ministrs un uzaicina ierasties vēstniekus un citus nozīmīgus ārvalstu viesus, kas atrodas valstī. Tomēr dažas valstis nerīko pieņemšanas, piemēram, ASV un Lielbritānija.




